Siera rašanos apvij daudzas leģendas, un, iespējams, liela daļa no tām ir patiesas. Cik dažādi ir paši sieri un to pagatavošanas veidi, tik dažādi ir arī siera rašanās stāsti.
Par sieriem, kas raudzēti, izmantojot teļa kuņģa fermentu, seni izziņas avoti vēsta, ka tie radušies nejaušības dēļ. Kāds gans savās dienas gaitās līdzi paņēmis kaltētā teļa kuņģī ielietu pienu. Dienas laikā bijis tik daudz darbu, ka līdzņemtais azaids aizmirsies saulītē nolikts. Vakarā, kad kurkstošais vēders prasījis savu, piena vietā atradies stingrs receklis. To pagaršojis, izsalkušais gans atzinis par gardu esam!
Vēl cita sena leģenda vēsta, ka kāds Arābijas tirgotājs devies ar kamieli pāri tuksnesim, un pie segliem piestiprinājis somu no dzīvnieka kuņģa un ādas, kurā saliets atdzesēts piens. Vakarā tirgonis atklāja, ka maisiņā esošais piens karstuma, kratīšanas un kuņģa somā esošo fermentu iedarbībā ir mainījies savu konsistenci – piena vietā bija skābas garšas, slāpes veldzējošas sūkalas un cieta, sabiezināta, baltajam biezpienam līdzīga masa, kas bija ļoti garšīga. Bija dzimis pirmais siers!
Arheoloģiskie izrakumi Ēģiptē liecina, ka jau 5000 gadu p.m.ē. galdā tika celts siers. Arī 4000 gadu senos šumeru ķīļrakstos atrodamas uzskaites par piena un siera daudzumu. Senais grieķu autors Homērs savā darbā ”Odiseja” aprakstīja milža ciklopa aitu ganāmpulku un siera ”biznesu”. Bībelē arī ir pieminēts siers stāstā par drosmīgo Dāvidu, kurš kaujā devies ar siera rituļiem padusē.